Labās evaņģēlija ziņas!
Dievs pastāv. Tas ir acīmredzami, kad mēs novērojam izveidoto Visumu. Visumam ir gan kārtība, gan noderīgs izvietojums; no tā mēs varam domāt, ka Visuma Radītājam ir intelekts, mērķis un griba. Kā šī izveidotā Visuma sastāvdaļa; kā cilvēki, mēs esam dzimuši ar sirdsapziņu un esam spējīgi brīvi īstenot savu gribu. Mēs visi esam atbildīgi sava Radītāja priekšā par savu rīcību.
Dievs ir atklājis sevi caur savu vārdu, kas atrodams Bībelē. Bībele nes sevī Dieva dievišķo autoritāti. To sarakstījuši 40 autori 1,600 gadu laikā. No Bībeles mēs varam secināt, ka Dievs ir Gars. Viņš ir dzīvs un neredzams. Viņam ir gan pašapziņa, gan pašnoteikšanās. Viņam piemīt intelekts, jutīgums un griba. Viņa eksistence nav atkarīga no kaut kā ārpus sevis. Viņš ir “nelietots”. Viņa esības pamatā ir Viņa būtība; nevis Viņa griba. Viņš ir bezgalīgs attiecībā pret laiku un telpu. Visa ierobežotā telpa ir atkarīga no Viņa. Viņš ir mūžīgs. (Tīsene 75–78) Dievs ir visuresošs - klātesošs visur vienlaicīgi. Viņš ir visaptverošs - bezgalīgs zināšanās. Viņš pilnīgi zina visas lietas. Viņš ir visvarens - visspēcīgs. Viņa gribu ierobežo Viņa daba. Dievs nevar skatīties uz netaisnību. Viņš nevar sevi noliegt. Dievs nevar melot. Viņš nevar kārdināt vai kārdināt grēkot. Dievs ir negrozāms. Viņš ir nemainīgs pēc savas būtības, īpašībām, apziņas un gribas. (Tīsene 80–83) Dievs ir svēts. Viņš ir nošķirts un paaugstināts pāri visām savām radībām. Viņš ir nodalīts no visa morālā ļaunuma un grēka. Dievs ir taisnīgs un taisnīgs. Dievs ir mīlošs, labestīgs, žēlsirdīgs un žēlīgs. Dievs ir patiesība. Viņa zināšanas, deklarācijas un attēlojumi mūžīgi atbilst realitātei. Viņš ir visas patiesības avots. (Tīsene 84–87)
Dievs ir svēts, un starp Viņu un cilvēku ir atšķirība (bedrīte vai līcis). Cilvēki ir dzimuši ar grēka dabu. Mēs piedzimstam gan ar fizisku, gan garīgu nāvessodu. Grēcīgs cilvēks nevar tuvoties Dievam. Jēzus Kristus nāca un kļuva par starpnieku starp Dievu un cilvēku. Apsveriet šādus vārdus, ko apustulis Pāvils rakstīja romiešiem - “Tāpēc, ticībā attaisnojoties, mums ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, caur kuru arī mēs ticībā varam piekļūt šai žēlastībai, kurā mēs stāvam, un priecājamies par cerību uz Dieva godību. Un ne tikai to, bet arī mēs godājamies ciešanās, zinot, ka ciešanas rada neatlaidību; un neatlaidība, raksturs; un raksturs, cerība. Tagad cerība neliek vilties, jo Dieva mīlestību mūsu sirdīs ir izliejis Svētais Gars, kurš mums tika dots. Jo, kad mēs vēl bijām bez spēka, Kristus noteiktā laikā mira par bezdievīgajiem. Jo tikpat kā taisnīgs cilvēks mirs; tomēr varbūt labam cilvēkam kāds pat uzdrošinās nomirt. Bet Dievs demonstrē savu mīlestību pret mums, jo, kamēr mēs vēl bijām grēcinieki, Kristus mira par mums. Daudz vairāk nekā tagad, kad mēs esam attaisnojušies ar Viņa asinīm, mēs tiksim glābti no dusmām caur Viņu. ” (Romieši 5: 1-9)
Atsauce:
Thiessen, Henry Clarence. Lekcijas sistemātiskajā teoloģijā. Grand Rapids: Eerdmans, 1979. gads.